Contents
Jumta siltināšana ar izsmidzināmām poliuretāna putām ir viens no veidiem, kā izveidot hermētisku siltumizolācijas slāni bez šuvēm. Galvenā šīs tehnoloģijas priekšrocība ir spēja aizpildīt visas spraugas un sarežģītas vietas, kur ar tradicionālajiem materiāliem to izdarīt ir grūtāk.
Latvijā slīpie jumti visbiežāk tiek siltināti ar akmens vati vai stikla vati. Šie materiāli ir uzticami, labi zināmi un salīdzinoši pieejami, taču to efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no montāžas kvalitātes – cik precīzi aizpildītas spraugas starp spārēm un cik hermētiski ierīkota tvaika izolācija. Pat nelielas spraugas var samazināt visas konstrukcijas siltumtehnisko efektivitāti.
Poliuretāna putas tiek izmantotas retāk, galvenokārt gadījumos, kad konstrukcija ir sarežģīta vai nepieciešams maksimāli samazināt gaisa kustību siltinājuma slānī. Tās tiek izsmidzinātas tieši uz virsmas, izplešas un sacietē, veidojot vienlaidus slāni, kas pieķeras pie koka, plēvēm un citiem konstrukcijas elementiem.
Poliuretāna putas slīpajam jumtam
Poliuretāna putas veidojas, izsmidzinot divkomponentu materiālu – izocianāta un poliola maisījumu. Reakcijas laikā materiāls izplešas vairākas desmit reizes, sacietē un izveido porainu struktūru. Siltumizolāciju nodrošina porās esošais gaiss vai gāze, bet īpašības atkarīgas no tā, vai poras ir atvērtas vai slēgtas.
Atvērto poru poliuretāna putas ir vieglas, to blīvums parasti ir ap 8–20 kg/m³, bet siltumvadītspēja – ap 0,036–0,040 W/mK. Atvērtās struktūras dēļ tās ir tvaiku caurlaidīgas, µ vērtība ir zema, tādēļ ūdens tvaiki caur šo slāni pārvietojas samērā brīvi. Šīs putas spēj uzsūkt mitrumu, un mitrā stāvoklī to siltumtehniskās īpašības pasliktinās. Ilgtermiņā mitruma un gaisa ietekme var veicināt materiāla degradāciju, īpaši, ja tas nav aizsargāts. Atvērto poru putas ir ļoti jutīgas pret UV starojumu un nevar palikt atklātas.
Slēgto poru poliuretāna putas ir blīvākas, to blīvums parasti ir ap 30–60 kg/m³, bet siltumvadītspēja zemāka – ap 0,024–0,028 W/mK. Poras ir slēgtas, tādēļ šīs putas gandrīz necaurlaiž ūdens tvaikus, µ vērtība ir augsta, bieži virs 30–50 un vairāk. Tās praktiski neuzsūc ūdeni un saglabā stabilas īpašības arī mitrā vidē. Salīdzinot ar atvērto poru putām, tās ir izturīgākas pret apkārtējās vides ietekmi un lēnāk degradē. UV ietekme tām ir mazāk kritiska, tomēr ilgtermiņā virsma jāaizsargā.
Būtiskākā atšķirība ir mitruma kontrole. Atvērto poru putas ļauj mitrumam iekļūt konstrukcijā, savukārt slēgto poru putas to bloķē. Tāpēc slēgto poru poliuretāns var darboties kā tvaika barjera un tikt izmantots bez papildu plēvēm, ja konstrukcija ir pareizi izprojektēta.
Poliuretāna putu izsmidzināšana
Slīpajos jumtos poliuretāna putas parasti tiek izsmidzinātas no iekšpuses uz difūzijas plēves vai starp spārēm. Biežākā kļūda šajā posmā ir mēģinājums uzklāt biezu slāni vienā reizē. Putas izplešas intensīvi, tādēļ pārāk liels daudzums vienā vietā deformē plēvi starp spārēm. Tā izspiežas uz āru, samazinās ventilācijas sprauga zem jumta seguma, un dažos gadījumos tā var tikt daļēji nospiesta.
Pareiza tehnoloģija paredz darbu vairākos posmos. Vispirms tiek izveidots plāns slānis, kas stabilizē virsmu, pēc tam slānis tiek palielināts ar vairākiem uzsmidzinājumiem. Šādi tiek kontrolēta putu izplešanās un saglabāta plēves forma. Ja difūzijas plēve sākotnēji ir ielikta ar ieliekumiem vai bez spriegojuma, putas šīs kļūdas neizlabos, bet gan nostiprinās.
Poliuretāna putu siltinājuma slānis
Poliuretāna putas praksē netiek vērtētas kā “labākas vai sliktākas”, bet pēc tā, kādu siltumpretestību nepieciešams sasniegt un kā to ļauj konkrētā konstrukcija. Slīpajos jumtos šobrīd orientējas uz A–A++ klases prasībām, kur kopējais siltinājuma biezums parasti ir 25–35 cm.
Izmantojot atvērto poru poliuretāna putas, nepieciešamais biezums ir līdzīgs akmens vatei, parasti ap 25–30 cm vai vairāk. Konstrukcija šajā gadījumā būtiski nemainās – tas ir tas pats risinājums, tikai ar citu materiālu.
Slēgto poru poliuretāna putas ļauj samazināt biezumu, jo to siltumvadītspēja ir zemāka. Līdzīgu rezultātu var iegūt ar aptuveni 15–20 cm slāni. Tas ir aktuāli, ja starp spārēm nav pietiekamas vietas vai nevēlas palielināt konstrukcijas augstumu. Taču šāds risinājums nozīmē, ka slānis kļūst par tvaika barjeru, un visa konstrukcija jāprojektē kā hermētiska sistēma.
Poliuretāna putas īpaši noder grūti pieejamās vietās – spāru savienojumos un pie stiepēm.
Praksē bieži tiek izmantots kombinēts risinājums. Starp spārēm tiek ieklāts galvenais akmens vates slānis, parasti 20–25 cm, un no iekšpuses papildus izsmidzināts plāns slēgto poru poliuretāna slānis. Tas nodrošina hermētiskumu, aizpilda visas spraugas un samazina gaisa kustību konstrukcijā.
Poliuretāna putas ir pamatotas gadījumos, kad konstrukcija ir sarežģīta, ir daudz mezglu un grūti panākt kvalitatīvu montāžu ar vati vai arī nepieciešams samazināt siltinājuma biezumu. Tipiskā slīpā jumtā ar pareizi izbūvētu konstrukciju akmens vate joprojām ir racionāls risinājums, savukārt poliuretāns dod lielāko efektu tieši sandaruma nodrošināšanā.
